1860.gadā beļģu inženieris Etjēns Lenuārs patentēja iekšdedzes dzinēju. Mēģinājumi izgudrot jauna tipa agregātus, kuri spētu efektīvi aizvietot tvaika dzinējus, tika veikti jau krietni senāk, tomēr tieši Lenuārs spēja ne tikai nākt klajā ar jaunu ideju, bet arī to veiksmīgi realizēt. Lenuāra dzinējā gāzu maisījums tika aizdedzināts ar elektrisko dzirksteli.

Lai arī šī dzinēja lietderības koeficients bija tikai daži procenti, tas bija pietiekami spējīgs, lai darbinātu dažādus mehānismus un iekārtas. Pārsvarā tas tika stacionāri novietots, tomēr pāris gadus vēlāk Lenuārs savu dzinēju uzstādīja arī trīsriteņu braucamrīkam. Tas gan netika atzīts kā pirmais automobilis, lai arī bija spējīgs veikt vairākus kilometrus ar aptuveni 3 km/h lielu ātrumu.

Sākotnēji pēc tā veiksmīgas demonstrācijas pieprasījums pēc Lenuāra dzinēja bija samērā augsts, un kopumā tika izgatavoti vairāki tūkstoši eksemplāru. Tomēr pieauga arī citu inženieru vēlme pārspēt Lenuāra veikumu. Dažus gadus vēlāk savu, uzlabotu dzinēju izveidoja Nikolauss Otto, kura veikums drīz vien izkonkurēja Lenuāra konstrukciju.

Etjēns Lenuārs

LEAVE A REPLY

Please enter your comment!
Please enter your name here