Dīzeļdzinēju pielietojums automobiļos vēl nav sasniedzis savu gadsimtu ilgo vēsturi, tikmēr attieksme pret tā pielietojumu vairākkārt kardināli mainījusies no triumfāliem sasniegumiem līdz pilnīgai noliegšanai. Līdzīgi ar kāpumiem un kritumiem iezīmēta dīzeļdzinēju izgudrotāja Rūdolfa Dīzeļa dzīve, kurā bijuši galvu reibinoši panākumi un arī pamatīgas neveiksmes, tomēr lielākā neskaidrība saistīta ar viņa mīklainajiem nāves apstākļiem.
Rūdolfs Dīzels piedzima 1858.gada 18.martā Parīzē vācu imigranta Teodora Dīzeļa ģimenē. Franču-Prūšu kara laikā (1870.-71.) Dīzeļu ģimene bija spiesta aizbraukt no Francijas un apmesties Londonā, tomēr drīz vien pārcēlās uz Augsburgu.
Jau kopš pusaudža gadiem Rūdolfs vēlējās kļūt par inženieri un ar lieliskām sekmēm pabeidza visas skolas, kurās bija mācījies, sākotnēji iegūstot pamatizglītību un vēlāk beidzot Minhenes Tehnisko Universitāti, kuru viņš 1880.gadā absolvēja kā students ar augstākajām iegūtajām atzīmēm.
Pēc studiju beigām R.Dīzels darbojās sava bijušā augstskolas profesora Karla fon Lindes saldēšanas iekārtu ražotnē, tomēr Dīzeļa godkārīgais raksturs lika viņam pievērsties patstāvīgiem izgudrojumiem. Daudzus gadus R.Dīzels pavadīja pētījumos, cenšoties izgudrot efektīvāku dzinēju, kura lietderības koeficients būtu lielāks kā tābrīža tvaika dzinējiem (nedaudz virs 10%). Eksperimanti ar dažādiem degvielas veidiem nedeva cerēto rezultātu (ne šķidrā degviela ne tās tvaiki). Joprojām nav skaidri zināms, vai jaunā ideja pēkšņi radās Dīzelim pašam, vai arī viņš to aizguva no kāda sava kolēģa, taču centīgais izgudrotājs nolēma degvielas maisījuma vietā cilindrā saspiest tikai gaisu un vēlāk iesmidzināt degvielu. 1892.gada 28.februārī R.Dīzels iesniedza patenta pieprasījumu tobrīd pavisam jauna tipa dzinējam. Gandrīz gadu vēlāk, 1893.gada 23.februārī viņš saņēma patentu Nr.67207.
Tomēr izrādījās, ka no teorijas līdz izgudrojuma praktiskai pielietošanai bija nepieciešami vēl daži gadi. Idejas praktisko realizāciju palīdzēja veikt Augsburgas mašīnbūves rūpnīca (vēlāk kļuva par MAN), kurā no 1893. līdz 1897.gadam R.Dīzels varēja eksperimentēt ar savu dzinēju būvi. Dzinēja uzbūvēšanas process risinājās ļoti lēni, un pirmais eksperiments gandrīz beidzās traģiski dzinējs ekspodēja un tikai laimīgā kārtā nenogalināja R.Dīzeli un rūpnīcas strādniekus. Pāris gadu darbības rezultātā R.Dīzelim izdevās palielināt gan dzinēja izturību un drošību, gan arī paildzināt tā ilgdarbību – no pāris minūtēm līdz vairākām diennaktīm nepārtrauktas darbības. 1897.gadā tika izgatavots dzinējs, ar ko R.Dīzels varēja publiski lepoties – 3 metrus augstais agregāts spēja attīstīt apmēram 18-20 zirgspēku lielu jaudu pie 172 apgriezieniem minūtē. Cilindra diametrs bija 250mm, un virzuļa gājiens 400mm. Beidzot R.Dīzels bija sasniedzis savu mērķi – dzinēja lietderības koeficients bija 26,2% – divreiz lielāks nekā tā brīža tvaika dzinējiem un pat lielāks nekā tobrīd populārajiem Oto iekšdedzes dzinējiem.
Virkne kompāniju staidza iegādāties licences Dīzeļa izgudroto dzinēju ražošanai. Vienā mirklī R.Dīzels no eksperimentējoša izgudrotāja bija kļuvis par multimiljonāru. Kā uzņēmējs R.Dīzels izrādījās krietni neveiksmīgāks nekā izgudrotājs. Milzīgās līgumos iegūtās summas viņš vai nu neveiksmīgi ieguldīja vai arī vienkārši izšķērdēja. Finansiālās neveiksmes noveda līdz tam, ka R.Dīzelim nācās nopietni uzlabot savu veselību ārstniecības iestādē.
Viena no ienesīgākajām jomām Dīzeļa biznesā bija dzinēju izgatavošana bruņukuģiem. Turklāt R.Dīzels nešķiroja valstis, ar kurām sadarboties šajā jomā. Iespējams citās domās bija ķeizariskās Vācijas vadība, kura gatavojās karam, un stipra potenciālo pretinieku flote neietilpa viņu plānos. Lai nu kā, bet 1913.gadā R.Dīzeļa maciņu bija skārusi kārtējā krīze, un viņš ar savu darbību bija gatavs situāciju labot. 1913.gada 29.septembrī viņš ar tvaikoni SS Dresden devās uz Angliju, lai piedalītos viņa izgudroto dzinēju ražojošās rūpnīcas atklāšanā. Pēc vakariņām R.Dīzels devās uz savu kajīti, taču no rīta kajīti atrada tukšu. R.Dīzels bija pazudis. Pāris nedēļas vēlāk holandiešu zvejnieki jūrā atrada vīrieša līķi, no kura paņēma dažas lietas, bet pašu līķi atstāja jūrā. Vēlāk pēc šiem priekšmetiem Rūdolfa dēls Eižens Dīzels identificēja savu tēvu. Versijas par R.Dīzeļa nāvi bija dažādas – nejaušība, pašnāvība, vai arī slepkavība, tomēr patiesība joprojām nav zināma.
R.Dīzels bija pārliecināts par savu dzinēju potenciālo efektivitāti, tomēr nepaspēja pieredzēt to panākumus dažādās transporta līdzekļu sfērās. Ar dīzeļdzinējiem tika darbināti kuģi, zemūdenes, traktori, kravas automobiļi, vilcieni. Dīzeļdzinēju pielietojums vieglajos automobiļos tika ieviests salīdzinoši vēlāk un ilgu laiku nespēja gūt ievērojamu popularitāti. Tikai pēdējos trīsdesmit gados varēja novērot dīzeļdzinēju popularitātes pieaugumu, kas tika panākts galvenokārt jūtamas degvielas ekonomijas dēļ, kamēr dinamikas ziņā dīzeļi joprojām kopumā piekāpās benzīna dzinējiem. Viens no galvenajiem pavērsieniem šajā jomā bija 2006.gads, kad dīzeļdzinējiem beidzot izdevās pierādīt savu pārsvaru arī autosporta sacīkstēs, izcīnot vairākas nozīmīgas uzvaras, tai skaitā leģendārajās Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Tomēr dīzeļdzinēju triumfa brīdis nebija ilgs, un pēdējā laika arvien stingrāko ekoloģisko prasību dēļ to turpmākais pielietojums vieglajos automobiļos ir neskaidrs.
