RIČARDS SĪMENS – Hitlera mīļākais britu pilots

Pirms 80 gadiem autosporta pasaule zaudēja vienu no sava laika spožākajiem talantiem. Ričarda Sīmena sacīkšu karjera piedzīvoja strauju izaugsmi un noritēja spilgtiem notikumiem bagāta, taču ātri un traģiski aprāvās.

1913.gadā Lielbritānijā turīgā uzņēmēja Viljama Bītija Sīmena ģimenē piedzima dēls, kuru oficiāli nosauca par Ričardu Džonu Bītiju Sīmenu, bet visbiežāk vienkārši dēvēja par Diku. Bērnībā mazais Diks varēja atļauties faktiski visu, ko vien varēja nopirkt par tēva naudu. Pieaugot viņš sāka apzināties, ka vairāk par citām lietām vēlas piedalīties sacīkstēs.

18 gadu vecumā ar Riley automobili Diks pirmo reizi piedalījās vietējā mēroga kalnā braukšanas sacensībās. Tajās jaunais braucējs ieguva otro vietu, taču daudz vērtīgāks ieguvums bija iepazīšanās ar tās sacīkstes uzvarētāju amerikāņu miljonāru Vitniju Vilardu Straitu.

Straits nodibināja savu sacīkšu komandu, par pilotiem tajā uzaicināja Hjū Hamiltonu, kurš tobrīd tika uzskatīts par labāko britu pilotu, kā arī Ričardu Sīmenu. 1934.gada 26.augustā Whitney Straight Ltd. komanda bija ieradusies Šveicē, kur notika mazo sacīkšu automobiļu (Voiturette) sacīkstes, kā arī pirmā Šveices Grand Prix izcīņa, kurā piedalījās visi tābrīža Eiropas sacīkšu grandi. Voiturette sacīkstē piedalījās vairāk kā divdesmit dalībnieku, no kuriem vairums izmantoja ar 1,5 litru dzinējiem aprīkotos Bugatti un Maserati automobiļus. Diks ar savu 1,1 litra MG automobili startēja no braucēju rindas pašām beigām, tomēr stipri pielijušajā trasē drīz vien sāka apsteigt vienu konkurentu pēc otra. Eiropa iepazina jaunu autosporta talantu – finišā Sīmens bija pirmais, tuvāko sekotāju (Pjēru Veironu ar Bugatti) apsteidzot par 23 sekundēm. Pēc Voiturette sacīkstēm sākās Lielās Balvas izcīņa. Whitney Straight Ltd. komandu tajā pārstāvēja Hjū Hamiltons ar Maserati. Sīmens tikmēr ar lielu aizrautību vēroja sacīkstes no malas – viņš bija sajūsmā par vācu komandu “sudraba bultu“ izskatu un pārliecinošo sniegumu. Dika prieku aizēnoja traģēdija pašā sacīkšu izskaņā viņa komandas biedrs Hamiltons avarēja – viņa automobilis ietriecās trases malā esošajos kokos un pilots gāja bojā.

Dika vecāki centās viņu atrunāt no turpmākas dalības sacīkstēs. Ar cerību novirzīt jaunieša domas citā virzienā, viņam tika uzdāvināta privātā lidmašīna – lai trenējas lidot un izklaidējas. Diks ar prieku saņēma šo dāvanu no vecākiem un izmantoja to, lai dotos uz Dienvidāfrikas sacīksti. Tēvs par šādu Dika rīcību bija sadusmots un pat draudēja atstāt nepaklausīgo dēlu bez mantojuma. Tomēr savus draudus Viljams nepaspēja realizēt – sirds problēmu dēļ viņš drīz vien nomira. Dika māte bija krietni pieļāvīgāka, un drīz vien ļāvās pierunāties ERA sacīkšu automobiļa iegādei. Ar to vien Dika vēlmes neaprobežojās drīz vien māte kā dāsns sponsors bija apmaksājusi viņam savas komandas izveidi. No sava drauga Straita bijušās sacīkšu komandas Sīmens nolīga Džulio Ramponi, kurš palīdzēja viņam pienācīgi sagatavot automobili.

1935.gadā viņš pārliecinoši izcīnīja uzvaru Coppa Acerbo sacīkstē, kā arī Šveicē un Čehijā. Vairākas uzvaras sekoja arī 1936.gada sezonā. Tā kā Voiturette sacīkstes bieži notika vienā dienā ar Grand Prix izcīņām, Sīmana sniegums netika nepamanīts no prestižākās sērijas komandu vadītāju puses. Kopš Sīmens pirmo reizi bija ieraudzījis “sudraba bultas“ darbībā, viņa galvenais mērķis bija iekļūt vācu komandā un tikt pie šo automobiļu stūres. Tādēļ, kad Sīmens saņēma vēstuli no Alfrēda Noibauera ar uzaicinājumu piedalīties Mercedes-Benz testa braucienos, neviens nespēja stāties Dika ceļā. Sīmenu nesatrauca tas, ka Vācijā tobrīd autosacīkstes bija kļuvušas par propagandas mehānisma sastāvdaļu, bet viņa paša dalību Mercedes-Benz komandas sastāvā vajadzēja vispirms akceptēt Ādolfam Hitleram. Sajūsmā par dēla izvēli nebija viņa māte, tomēr viens pluss šādai Dika izvēlei bija – dalība sacīkstēs vairs nebija jāfinansē no ģimenes budžeta.

1937.gada sezonā Sīmens centās sevi pierādīt kā pilnvērtīgs Mercedes- Benz komandas pilots, taču pārsteidzoši sasniegumi izpalika. Ne vienmēr britu pilota rīcībā bija labākie komandas automobiļi, priekšroka šajā ziņā bija līderim Rūdolfam Karačiollam un pārējiem vācu pilotiem. Lielais triumfa brīdis pienāca nākamās, 1938.gada sezonas komandai vissvarīgākajā – Vācijas Grand Prix izcīņā. Aizvadīdams lielisku sacīksti, Sīmens Vācijā izcīnīja uzvaru, kļūdams par pirmo britu pilotu pēdējo 14 gadu laikā, kas ieguvis pirmo vietu Grand Prix sacīkstēs. Apbalvošanas ceremonijas laikā Sīmenam tāpat kā pārējiem komandas pilotiem bija jāizpilda nacistu sveiciens. Viņa rokas kustība gan bija drīzāk kaut kas starp nacistu sveicienu un mājienu skatītājiem, tomēr fīrera simpātijas pret jauno, centīgo pilotu bija nodrošinātas. Mēnesi vēlāk, Šveicē Sīmens bija tuvu sava panākuma atkārtojumam, taču sacīkstes izskaņā nedaudz piekāpās komandas līderim Karačiollam. Otrā vieta Bremgartenā un trešā vieta Doningtonā liecināja par to, ka Sīmens pelnīti iekļuvis sacīkšu elitē.

Papildus sasniegumiem sacīkšu trasēs Diks guva panākumus arī personīgajā dzīvē – gada beigās viņš svinēja kāzas ar BMW izpilddirektora meitu Ēriku Poppu. Tā gluži nebija, ka Sīmens akli aizrāvās ar visu vācisko. Pēc uzvaras Nirburgringā Diks ar nožēlu noteica: “Es būtu vēlējies, ka tas būtu bijis britu automobilis“. Tikmēr Dika māte arvien kritiskāk uztvēra dēla lēmumus. Lielbritānijas un Vācijas attiecības ar katru gadu bija kļuvušas arvien saspringtākas, un faktiski balansēja uz kara robežas. Protestējot pret Dika izvēli, māte neieradās uz viņa kāzām.

1939.gada pirmajā sacīkstē Po trasē Mercedes ieradās ar četriem braucējiem bet tikai trijiem automobiļiem. Neskatoties uz to, ka Sīmens uzrādīja tādu pašu apļa laiku kā 1.starta pozīcijas ieguvējs fon Brauhičs, bija ātrāks par Langu un Karačiollu, tieši britu pilots palika sēžot malā. Sajūga defekta dēļ Sīmens nespēja pabeigt sacīksti arī Nirburgringas trasē. 25.jūnijā Beļģijas Grand Prix sacīkstēs Spa trasē lija spēcīgs lietus. Braucot slapjā trasē, pirms 5 gadiem Sīmens bija izcīnījis savu pirmo nozīmīgo uzvaru, un Beļģijā viņš bija apņēmības pilns iegūt kārotos uzvaras laurus.

Sacīkstes gaitā Sīmenam izdevās izvirzīties līderpozīcijā, taču vienā no pagriezieniem viņa automobilis lielā ātrumā izslīdēja un sāniski uztriecās virsū trases malā augošajam kokam. Braucējs ar galvu atsitās pret koku un zaudēja samaņu, paliekot nekustīgi sēžam automobilī. Tikmēr izlijusī degviela aizdegās, liesmām apņemot bezsamaņā esošo pilotu. Tikai pēc pusminūtes glābējiem izdevās atbrīvot iesprostoto pilotu, kurš jau bija guvis plašus visa ķermeņa apdegumus. Nedaudz vēlāk Sīmens atguva samaņu, taču vienīgais, ko ārsti vēl spēja izdarīt, bija dot viņam pretsāpju zāles, lai mazinātu šausmīgās sāpes. Pēc dažām stundām Dika dzīvība izdzisa. Pāris mēnešus vēlāk sākās 2.pasaules karš, un sacīkstes Eiropā tika pārtrauktas uz vairākiem gadiem.