Pirms 65 gadiem dzimis pasaulē ļoti labi pazīstamais futbolists, kurš Francijas izlases sastāvā izcīnīja uzvaru 1984.gada Eiropas čempionātā, kļūstot par turnīra labāko spēlētāju un rezultatīvāko vārtu guvēju. Trīs gadus pēc kārtas (1983. -1985.) viņš ieguva Zelta bumbu jeb Eiropas labākā spēlētāja titulu. Šis leģendārais franču futbolists ir Mišels Platinī, kurš par rezultatīvāko vārtu guvēju spēja kļūt, būdams pussargs nevis uzbrucējs. Iespējams, līdzvērtīgi sasniegumi savulaik pa spēkam būtu bijuši arī citam francūzim – Platinī vienaudzim Alēnam Prostam, ja vien bērnībā ar aizrautību spēlēto futbolu viņš nebūtu nomainījis pret motoru sportu. Arī Prosts savus lielākos sasniegumus guva nevis pārgalvīgi riskējot un cenšoties gūt panākumus par katru cenu, bet gan rūpīgi izvērtējot situāciju un plānojot sacīkšu taktiku. Nebija pārsteigums, ka pārdomātā braukšanas stila dēļ viņu iesauca par Profesoru.
Bērnībā Alēns Prosts labprāt nodarbojās ar dažādiem sporta veidiem, tai skaitā futbolu, tomēr 14 gadu vecumā viņš iepazina jaunu aizraušanos. Pirmo reizi izmēģinot braucienu ar kartingu, jaunais francūzis pilnībā “saslima“ ar šo nodarbi. Drīz vien atklājās, ka Alēnam ir ne tikai
liela vēlme nodarboties ar šādu sportu, bet arī acīmredzams talants.
Savā karjeras sākumposmā Prosts paspēja izcīnīt Francijas un Eiropas kartingu čempiona titulus pirms devās uz nākamo karjeras pakāpienu – Formula Renault sacīkstēm. Jau pirmajā sezonā Francijas Formula Renault čempionātā Prosts neatstāja konkurentiem gandrīz nekādu cerību – viņš uzvarēja gandrīz visās sezonas sacīkstēs, izņemot pēdējo posmu, kurā izstājās automobiļa tehnisko problēmu dēļ. Gadu vēlāk francūzis triumfēja arī Eiropas Formula Renault čempionātā.
Pārejot uz Formula 3 sacīkstēm, Prosts 1979.gadā izcīnīja titulus Francijas un Eiropas čempionātos, liekot pievērst sev Formula 1 komandu vadītāju skatienus.
Īsi pirms tās pašas sezonas beigām piedāvājumu startēt pēdējā sacīkstē ASV Prosts saņēma no McLaren komandas. Taču šo piedāvājumu, ko daudzi jaunie braucēji uzskatītu par savas karjeras lielāko iespēju, Prosts noraidīja. Franču pilots rūpīgi izvērtēja iespējamos ieguvumus un zaudējumus no sava lēmuma un uzskatīja, ka var pieļaut kļūdu, debitējot F1 sacīkstēs nesagatavots. McLaren komandā labi apzinājās franču braucēja potenciālu, tādēļ Prosta kabatā
drīz vien atradās līgums jau uz visu nākamā gada sezonu. McLaren automobiļi tobrīd neizcēlās ar ievērojamu konkurētspēju, tādēļ Prosta debiju ar izcīnītajiem punktiem pirmajās divās F1 sacīkstēs var nosaukt par lielisku. Tomēr vēlāk tehniskās problēmas lika par sevi manīt – trešā
posma kvalifikācijā salūzušas automobiļa balstiekārtas dēļ franču pilots avarēja un guva traumu, kuras dēļ bija spiests izlaist divas sacīkstes. Arī turpmākā sezonas daļa viņam nesniedza pietiekami daudz pozitīvu emociju – Prosts tikai divreiz finišēja punktos. Divas pēdējās sezonas sacīkstes pārpildīja viņa pacietības kausu. Kanādā Prostam bija iespēja cīnīties par goda pjedestālu, taču tā vietā piedzīvoja vēl vienu avāriju balstiekārtas problēmu dēļ. Nedēļu vēlāk, pirms ASV posma Prosts avarēja vēlreiz, gūstot smadzeņu satricinājumu. Nevēloties piedzīvot kārtējo avāriju un gūt vēl kādu traumu, Prosts nolēma pamest McLaren komandu, neskatoties uz spēkā esošo līgumu arī uz nākošo sezonu. Prosta negaidītā pāriešana uz Renault kļuva par
pirmo reizi F1 karjerā, kad iepriekšējais līgums tiek izbeigts neparedzētos apstākļos. Turpmāk viņam tā izrādījās visai ierasta situācija.
Renault automobiļi bija ātri un ļāva Prostam iesaistīties cīņā par uzvarām, taču tikai tajās sacīkstēs, kurās viņš spēja nokļūt līdz finišam. Trešajā sezonas posmā Prosts beidzot spēja pirmo reizi karjerā kāpt uz goda pjedestāla, bet savā un komandas mājas sacīkstē Francijā Prostam izdevās gūt savu pirmo uzvaru. Pirmajā vietā finišēt viņam izdevās arī Nīderlandē un Itālijā. Visās sacīkstēs, kurās Prosts finišēja, viņš kāpa uz goda pjedestāla, taču izstāšanās deviņās sacīkstēs liedza franču pilotam iegūt čempiona titulu – Prosts piekāpās čempionāta uzvarētājam Nelsonam Pikē tikai par 7 punktiem.
Līdzīgas bija arī divas nākamās sezonas. 1982.gadā Prosts izcīnīja uzvaras pirmajos divos posmos, taču tam sekoja gara neveiksmju sērija, kas pārvilka svītru franču braucēja cerībām uz čempiona titulu – nākamajās septiņās sacīkstēs viņš neguva nevienu punktu. Nākamais, Renault RE40 automobilis ar oglekļa šķiedras šasiju tika projektēts, atbilstoši Prosta braukšanas stilam, un franču pilots nekavējās izmantot šīs priekšrocības. Pirmo 1983.gada sezonas uzvaru Prosts izcīnīja Francijā, tad Sanmarīno un Monako sacīkstēs kāpa uz goda pjedestāla, bet ar uzvaru Beļģijā kļuva par čempionāta kopvērtējuma līderi. Uzvaras Lielbritānijā un Austrijā ļāva Prostam nostiprināties čempionāta vadībā – četras sacīkstes pirms sezonas beigām viņš bija iekrājis 14 punktu pārsvaru pār tuvāko sekotāju. Tomēr veiksme bija izlēmusi pagriezt Prostam muguru. Pēc divām izstāšanās reizēm un otrās pozīcijas Brandshečas trasē francūzis vēl spēja noturēt divu punktu pārsvaru, taču Prosta automobiļa tehniskās problēmas pēdējā posmā ļāva Nelsonam Pikē jau otro reizi kļūt par čempionu, apsteidzot Prostu par 2 punktiem. Lai arī Prosts bija izcīnījis visvairāk uzvaras sezonā, tituls arī šoreiz gāja viņam secen. Sarūgtināts par neveiksmi, Prosts publiski paziņoja, ka titula zaudēšanā vainojams nevis viņa sniegums, bet gan automobiļa vājā
konkurētspēja. Diskusija, kurš bija vainīgs titula neiegūšanā, neturpinājās ilgi – dažas dienas vēlāk Prosts bija spiests pamest komandu.
Turpmākā Prosta karjera veda viņu atpakaļ uz McLaren komandu, kur Rona Denisa vadībā bija notikušas vērienīgas izmaiņas, un Prosts savā rīcībā ieguva faktiski ātrāko automobili. Tomēr viņam nācās saprast, ka titula zaudējums par 2 punktiem vēl nav sarūgtinošākais, kas var
notikt sezonas beigās. Tosezon Prosts lielāko sezonas daļu bija čempionāta līderis, izcīnīja visvairāk uzvaras – kopumā 7, kamēr viņa komandas biedrs Nikijs Lauda – 5, taču tieši austrietis ieguva čempiona titulu, par nieka 0,5 punktiem pārspējot Prostu kopvērtējumā. Sezonas
spilgtākais notikums neapšaubāmi bija Monako Grand Prix izcīņa. Spēcīgā lietus apstākļos tajā īstu sensāciju sagādāja Airtons Senna, kurš ar Toleman automobili šaurajās un slapjajās Monako ielās no 13.pozīcijas startā pakāpeniski tika līdz līderpozīcijām. Senna strauji panāca vadībā esošo Prostu un 32.aplī viņu apsteidza, kļūstot par sacīkstes līderi. Tā paša apļa beigās sacīkste tika apturēta un par oficiālajiem rezultātiem tika atzītas braucēju pozīcijas iepriekšējā apļa beigās,
kad līderis vēl bija Prosts. Tā kā braucēji bija veikuši mazāk par pusi no paredzētās distances, tad attiecīgi saņēma pusi no paredzētajiem punktiem. Tādējādi Prosts par uzvaru saņēma 4,5 punktus nevis 9. Zīmīgi – ja sacīkste turpinātos, un Prosts saņemtu “pilnus” punktus par
2.vietu, tad viņš būtu ieguvis 6 punktus, kas sezonas kopvērtējumā viņam ļautu apsteigt N.Laudu par 1 punktu. Savās līdzšinējās sezonās kopumā Prosts bija izcīnījis vairāk uzvaras nekā
jebkurš viņa konkurents, tai skaitā 2 čempiona titulus ieguvušais Pikē, tomēr tituls vienmēr pēdējā brīdi bija izslīdējis.
1985.gadā Prostam izdevās spīdoši atspēlēties savam komandas biedram. Ar 5 uzvarām un 73 punktiem franču pilots beidzot triumfēja pasaules čempionāta kopvērtējumā. N.Lauda tikmēr bija
spiests samierināties ar neveiksmīgu sezonu un tikai 14 punktiem. Lai arī Prosts atkal bija izcīnījis vairāk uzvaras nekā viņa konkurenti, sezonas izskaņa skaidri parādīja – čempionātā ir parādījušies jauni favorīti – Williams automobiļi.
Ticis pie ievērojami konkurētspējīgāka automobiļa, titula izcīņā iesaistījās arī Senna. Saspringtās 1986.gada sezonas vidusdaļā trīs čempionāta līderus šķīra tikai 3 punkti, titula likteni spēja izšķirt
jebkurš sīkums. Šādā situācijā tieši Profesora pārdomātā braukšanas maniere ļāva viņam stabili krāt punktus un izvairīties no lieka riska. Titula liktenis izšķīrās pēdējā sacīkstē, kurā iespējas gūt uzvaru bija gan Prostam, gan arī Williams pilotiem Nelsonam Pikē un Naidželam Manselam. Mēdz teikt, ka toreiz Mansels zaudēja iespēju iegūt titulu pārsprāgušas riepas dēļ, taču būtībā Prosta panākums tika gūts stabilas braukšanas un pārdomātas stratēģijas rezultātā. Rezultātā Prosts izmantoja Williams pilotu savstarpējo cīņu un pēdējā posmā viņus pārspēja, izcīnot uzvaru. Kopvērtējumā Prosts apsteidza Manselu par 2 un Pikē par 3 punktiem.
Ar šo uzvaru čempionātā Prosts kļuva par pirmo pilotu pēdējo 26 gadu laikā, kuram titulu izdevies izcīnīt 2 gadus pēc kārtas. Neskatoties uz Williams automobiļu tehnisko pārākumu, 1987.gada sezonā Prostam izdevās izcīnīt 3 uzvaras. Trešā sezonas uzvara Portugālē Prostam
bija īpaša – izcīnot 28.uzvaru karjerā, viņš kļuva par tobrīd visvairāk uzvaru izcīnījušo pilotu F1 sacīkstēs.
1988.gadā par Prosta komandas biedru kļuva Airtons Senna – aizsākās viena no F1 vēsturē aizraujošākajām divu pilotu savstarpējām sāncensībām. McLaren dominējošā sezonā Prostam izdevās iegūt visvairāk punktu, taču tābrīža noteikumi Profesora braukšanas stilam izrādījās nepiemēroti – kopvērtējuma ieskaitē tika ņemti vērā tikai 11 labākie rezultāti 16 sacīkstēs – Sennas 8 uzvaras pret Prosta 7 izrādījās titula likteni noteicošās. Abu pilotu sāncensība pamazām
pārauga konfliktā, kas vainagojās ar abu pilotu sadursmi pēdējā 1989.gada sacīkstē Japānā. Šoreiz tituls tika Prostam, taču šāda komandas biedru sāncensība bija palikusi neizturama, un kā labāko risinājumu viņš izvēlējās nomainīt komandu, pievienojoties Ferrari. Arī atrodoties dažādās komandās, Prosta un Sennas sāncensībā nekas īpaši mainījies nebija – abi piloti bija galvenie
titula pretendenti. Vēl jo vairāk – titula cīņa atkal izšķīrās abu pilotu avārijas rezultātā. Šoreiz tituls nonāca Sennas rokās. Gaidītais revanšs 1991.gada sezonā izpalika. Kamēr Senna cīnījās par titulu ar ātro Williams automobiļu pilotiem, Prosts bija spiests pirmo reizi kopš savas
debijas sezonas palikt bez nevienas uzvaras sezonā. Sarūgtināts par sava Ferrari automobiļa konkurētspēju, viņš publiski salīdzināja to ar kravas automašīnu. Reakciju no komandas ilgi nebija jāgaida – francūzis tika atlaists no komandas vēl pirms sezonas beigām.
Šoreiz šāds karjeras pavērsiens bija pārsteidzis Profesoru nesagatavotu. Visas iekārojamākās braucēju vietas labākajās F1 komandās uz 1992.gada sezonu jau bija aizņemtas, tādēļ Prosts nolēma šo sezonu izlaist, un 1993.gadā ieņēma čempiona titulu izcīnījušā Naidžela Mansela vietu Williams komandā. Ar tobrīd ātrākajiem Williams automobiļiem vēlējās braukt arī Senna, taču Prosts nevēlējās atkal piedzīvot sāncensību vienas komandas ietvaros un panāca savā līgumā nosacījumu, ka Williams tosezon nenolīgs Sennu kā viņa komandas biedru. Otrajā Williams automobilī vietu ieņēma tobrīd mazpieredzējušais komandas testu pilots Deimons Hils.
Williams FW15C, līdzīgi kā tā priekštecis joprojām tiek uzskatīts par vienu no visu laiku tehnoloģiski attīstītākajiem F1 sacīkšu automobiļiem. Tam bija vilkmes kontroles un bremžu pretbloķēšanas sistēmas, Renault dzinējs ar pneimatisko vārstu kontroles sistēmu, un pats galvenais – aktīvā balstiekārta, kas jebkuros trases apstākļos un braukšanas režīmos nepārtraukti nodrošināja optimālu braukšanas augstumu visiem četriem riteņiem. Williams automobiļu tehniskais pārsvars bija iespaidīgs – atsevišķās sacīkstēs Prosts kvalifikācijā pārspēja labāko kvalifikāciju speciālistu Sennu par apmēram 2 sekundēm aplī, bet pārējos konkurentus – vēl vairāk. Prosts dominēja kvalifikācijās, 13 sacīkstēs no 16 izcīnot pirmo starta pozīciju, un startējot no pirmās starta rindas visās 16 sacīkstēs. Arī pirmo sezonas daļu Prosts aizvadīja lieliski, un tikai Sennas principiālā cīņa neļāva Profesora pārsvaram kopvērtējumā kļūt graujošam.
Vēl pirms sezonas beigām, būdams praktiski neaizsniedzams konkurentiem, Prosts paziņoja par karjeras beigām. Izcīnīdams 4.pasaules čempiona titulu, tobrīd Profesors bija kļuvis arī par uzvarām un punktiem bagātāko F1 pilotu, kā arī uzrādījis visvairāk ātrākos apļus sacīkstēs. Šos rekordus tikai vairākus gadus vēlāk izdevās pārspēt Mihaēlam Šūmaheram.
Pēc salīdzinoši neveiksmīga mēģinājuma piedalīties F1 sacīkstēs kā Prost komandas īpašniekam, francūzim izdevās vēlreiz atgādināt par savu braucēja talantu, trīsreiz kļūstot par ledus sacīkšu Andros Trophy uzvarētāju, pēdējo reizi to paveicot 57 gadu vecumā. Vēlāk Prosts kļuva par Renault īpašo sūtnis – abu autosporta leģendu sadarbība turpināja nest augļus. Prosta otrais mēģinājums komandas vadībā izrādījās veiksmīgs – viņa līdzdibinātā e.dams komanda triumfēja
pirmajā Formula E čempionātā.
Daudz laimes, Profesor!
